Kādreiz izšķērdīgi dzīvoja vien karaļi un viņu galms, tagad lielai daļai cilvēces, arī mums Latvijā, augstmaņu cienīga dzīve ir ikdiena. Lai kā negribētos ticēt, bet ilgi šādu leiputriju Zeme vairs nespēs mums nodrošināt. Tāpēc laikus jāattopas un jāmaina ieradumi: no «paņēmu – palietoju – izmetu» uz «paņēmu – ilgi lietoju – salaboju – atdevu tam, kuram vajag – nodevu otrreizējai pārstrādei».
Attīstoties ekonomikai un vairojoties sabiedrības labklājībai, pieaug pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. To nodrošināšanai nepieciešami minerāli, metāli, enerģija, kā arī ūdens krājumi, auglīga augsne, tīrs gaiss, biomasa un bioloģiskās daudzveidības resursi. Rezultātā globālais ekoloģiskās pēdas nospiedums, kas 1960. gadā liecināja, ka mums visiem pietiktu ar vienu planētu, tagad ir pieaudzis līdz 1,4 planētām. Ja neko nemainīsim, 2030. gadā cilvēces vajadzību apmierināšanai būs vajadzīgas vairāk nekā divas planētas, bet 2050. gadā – jau trīs. Bet mums ir tikai viena Zeme, un jau tagad ir skaidrs, ka tās spēju robežas ir pārsniegtas. Ir sagrauta biosfēras integritāte, izjaukta harmonija dzīvības uzturēšanai slāpekļa un fosfora aprites ciklos, mēs piedzīvojam klimata pārmaiņas. Latvijas artavu šajā ekopēdā var raksturot ar izejmateriālu ieguves apjomiem, kas pēdējo 20 gadu laikā ir pieauguši par 66 %. Latvijā 2014. gadā iekšzemes resursu patēriņš1 uz vienu iedzīvotāju bija 21,5 tonnas jeb 59 kg dienā. Tas ir 1,6 reizes vairāk nekā vidēji ES valstīs. Plašāk lasāms žurnāla Vides Vēstis rakstā šeit.
