Katru gadu Latvijā pārdod aptuveni 50 tūkstošus tonnu stikla iepakojuma, un tas ir ne tikai vērtīgs, bet arī mūžīgs materiāls. Stikls dabā nesadalās, taču pārkausēt to var neierobežoti daudz reižu. Ja iemetam pudeli vai burku sadzīves atkritumiem paredzētā konteinerā vai izmetam dabā, poligonā, ezerā vai mežā tas atradīsies mūžīgi. Tas būtu ļoti bezjēdzīgs stikla izstrādājuma mūža noslēgums, un arheologi, kas pēc tūkstoš gadiem izrakumos pētītu mūsu dzīvesveidu, neko labu par mums nedomātu. Pavisam cita jēga stiklam ir tad, ja to iemet šķirošanas konteinerā. Atkritumu apsaimniekotājs šo izejmateriālu pārdod kādai no stikla pārkausēšanas rūpnīcām, kas ar lauskām var aizvietot 30–40 % dabas resursu – smiltis un sodu –, kā arī ietaupīt 20–30 % ūdens un fosilos resursus, kas jātērē, lai masu izkausētu. Līdz ar to ietaupās ne tikai darbs un materiāli, bet arī stikla taras izmaksas ir mazākas, kas ļauj sulas pudeli vai zaļo zirnīšu burciņu pārdot lētāk. Plašāk lasāms žurnāla Vides Vēstis rakstā šeit.
