Plastmasa ir padarīta par vienu no klimata pārmaiņu grēkāžiem, taču faktiski izaicinājums ir nevis plastmasa pati, bet gan tas, kā to ražo, lieto un vai to var pārstrādāt un izmantot atkal. Lai risinātu plastmasas piesārņojuma jautājumu pēc būtības un īstenotu efektīvu aprites ekonomiku, jāsāk ar sakni – ar ražotāju, lai rezultātā plastmasas priekšmetā būtu iespējami mazāk piejaukumu vai lai to nebūtu vispār.
Kopā ir vismaz vairāki desmiti dažādu plastmasas veidu, un katram no tiem ir sava funkcija un pārstrādes iespējas atkarībā no piedevām un piejaukumiem, taču lauvas tiesai nevajadzētu nonākt poligonā. Izaicinājumi sākas brīdī, kad ražošanā tiek kombinēti vairāki plastmasu veidi vai arī plastmasai tiek pievienoti citi materiāli, veidojot kompozītmateriālus. Jo viendabīgāks materiāls, jo vieglāk to pārstrādāt, jo ir skaidrs un zināms tā sastāvs. Tā var arī prognozēt pārstrādātā materiāla kvalitātes īpašības un mērķtiecīgi izmantot atkārtoti.
Plastmasas apritīguma kontekstā pēdējos gados aizvien vairāk un skaļāk runā par monomateriālas plastmasas izmantošanu ražošanā, kas ir gandrīz vienīgais veids, kā panākt to, lai maksimāli daudz apgrozībā laistās plastmasas tiktu arī pārstrādāta.
Iepakojuma un polimēru produktu ražotājiem ir jāgrib izmantot pārstrādātās polizmēru izejvielas pirmreizējo vietā. Taču bez “zaļās domāšanas” šobrīd nav radīti tirgus apstākļi, lai ražotājiem būtu izdevīgāk izmantot pārstrādātos polimērus, jo, pirmkārt, tie objektīvi ir zemākas kvalitātes nekā no naftas iegūtās polimēru granulas, otrkārt, to ražošanas izmaksas bieži ir augstākas nekā granulām, kas iegūtas no naftas produktiem.
Eiropas Komisija ir uzņēmusi strauju Zaļo kursu un pēdējos gados ir izstrādājusi vairākus normatīvos aktus, kas ir vērsti uz plastmasas saturošu izstrādājumu ietekmes uz vidi mazināšanu. Plašāk lasāms šeit.
Avots: ir.lv 2023. gada 22. novembris, autors Guntars Levics
