Meklējot veidus, kā cīnīties ar atkritumu kalniem, nepārtraukti tiek izmēģināts kas jauns – ko vieglāk pārstrādāt, kas mazāk piesārņo vidi. Tā savulaik parādījās gan kompostējamie jeb biodegradējamie trauki, gan arī ēdamie trauki. Bet vai tiem tiešām ir gaidāms plašs pielietojums?
Latvijā 2021. gada 3. jūlijā stājās spēkā Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums, ar kuru mūsu valstī aizliegta vairāku vienreizlietojamo plastmasu saturošo preču turpmāka ievešana un izplatīšana, patērētājiem piedāvājot preces no videi draudzīgākiem materiāliem.
Kompostējamie jeb biodegradējamie trauki un trauki, kas paši ir pārtika, ir viens no aizvietotājrisinājumiem. Atkrīt gan problēma ar pārstrādāšanu, gan arī ūdens tēriņi un mazgājamo līdzekļu nonākšana kanalizācijā.
“Ar šādiem traukiem ir tā – tas viss ir energoietilpīgs process: presēšana vai cepšana un tā tālāk. Un tad saproti, ka tas trauks ir krietni dārgāks par pārējām alternatīvām. Kad to taisi kā jaunuzņēmumu vai inovāciju, tajā brīdī tas viss smuki strādā, bet, kad skatāmies vairāk ilgtermiņā, ja tas ekonomiski nav bijis izdevīgi vai investori nav gatavi ieguldīt… Viens ir, kad tas produkts dzīvo laboratorijā vai mājas virtuvē, otrs ir ražošana, tur uzreiz ir tehnoloģijas, citas izmaksas,” norāda Latvijas Iepakojumu asociācijas valdes priekšsēdētāja, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas institūta profesore Sandra Muižniece-Brasava.
Pētniece aicina ikvienu skatīties kompleksi un saglabāt kritisko pieeju arī tad, ja produktam virsū ir mūsdienu burvju vārdiņi “bio” vai “eko”, vai “zaļš”, kas diemžēl ne vienmēr atbilst patiesībai.
“Lielākā problēma tajā visā – un to mēs šobrīd saprotam – ir tā, ka esam skatījušies uz visu ļoti fragmentēti un lielākoties cīnījušies ar sekām, ar ķēdes beigu posmu. Es šobrīd par to diezgan skaļi mēģinu runāt – ka ir jāskatās kompleksi (un daudzviet to jau dara), visa garā ķēde, sākot ar izejvielām un to ieguvi līdz ražošanai, lietošanai, pārstrādei un tā tālāk. Un reizēm tieši ražošanas procesā ir diezgan daudz kas, ko var optimizēt, iegūstot diezgan fantastisku rezultātu, kas vērsts zaļajā virzienā,” uzsver Sandra Muižniece-Brasava.
“Man parasti prasa – vai plastmasa ir laba vai slikta? Es atbildu – plastmasa nav ne laba, ne slikta. Jautājums ir, kā mēs ar to tiekam galā. Un visā pasaulē ļoti domā par to, kā mēs to izmantojam. Lielākā tendence tomēr, kas šobrīd ir, – likt uzsvaru nevis uz biotraukiem un bioiepakojumiem, bet vairāk uz pārstrādājamiem,” saka profesore. Plašāk lasāms šeit.
Avots: delfi.lv 2024. gada 21. jūnijs, autors Zane Pudule
